Ceļojumu iesākām ar braucienu nakts vilcienā uz pilsētu Zugdidi. Guļot vilciena kupejā, ceļa trokšņi, nakts pārdevēji, kas apstaigā vilciena koridorus un lampu gaismas gar logu radīja nedaudz mistisku, bet mierpilnu atmosfēru...
Tālākais mērķis bija nokļūt Mestijā – Svanetijas administratīvajā centrā...tas vairs nebija tik viegli un romantiski - "maršutku" šoferi veic izveicīgus un galvu reibinošus manevrus ar nabaga Eiropas tūristiem(:...lai nu kā pēc sešus stundu brauciena caur Kaukāzu kalniem nonācām Mestijā:
...kalni, senas ēkas, akmens torņi, govis, cūkas un citi zvēri, kas brīvi pastaigājas pa ielām - tā ir tikai vārdiem aprakstāmā šīs vietas daļa! Svanetija ir vieta, kur jūtama vēsture un civilizācijas nesamaitāta noskaņa. Un pāri visam cilvēku laipnība un viesmīlība, kas saviļņo sirdi un liek justies kā mājās(:!
Šim reģionam raksturīgi akmens aizsardzības torņi. Vienā no tādiem mums bija izdevība uzkāpt...izrādījās tas bija bez kāpnēm iekšpusē, kā rezultātā veicām alpīnistu cienīgus manevrus gar torņa sienām(:...
Pabijām arī senajā Ušguļu ciemā, kas dokumentēts kā augstākais ciemats Eiropā (atrodas 2300 metrus virs jūras līmeņa). Ceļš turp:
Ušguļu vidusskola (kā pastāstīja vietējā muzeja darbiniece un skolas direktore, tajā mācās apmēram 40 skolēni):
Kalnaino apvidu nevar skatīt vien ar acīm, tas jāizjūt un jāpiedzīvo, tāpēc devāmies arī pārgājienā:
Vienu zinu droši - Svanetija ir vieta, kur gribētu atgriezties(:!
superiigas bildes :) un jauka skola!
AtbildētDzēst